Ja uz Džeremija Skota izrādēm var paļauties tikai uz vienu lietu, tas ir haoss. Un liela daļa no tā notiek pat pirms izrādes sākuma. Pirmkārt, viņi zīmē skaļi ģērbtu personību un likumīgu slavenību sajaukumu, kas visi sūta ielu stila fotogrāfi, māju fotogrāfi un faktiskie paparaci satracinās gan šovā, gan ārpus tā norises vieta.
Man bija privilēģija šajā sezonā sēdēt tieši aiz galvenās slavenību rindas (Jonas Brothers, Nicki Minaj, Paris un Nicki Hilton; $ AP Rocky sēdēja pāri skrejceļam), un katrs izraisīja savu fotogrāfu un miesassargu neprātu, pilns ar PR, kas uz viņiem kliedza, lai "saņemtu savu kadru un atbrīvotu skrejceļu!"). Tikmēr traki ģērbušies līdzjutēji skraida apkārt, zog sēdekļus pa kreisi un pa labi. Un izrāde sākas vismaz 40 minūtes ar kavēšanos iepriekš minēto traucējošo faktoru dēļ.
Es varētu gausties par to, kā visa trakums, ko izraisa cilvēki, kuriem patiesībā tur nav jābūt, apgrūtina manu darbu; bet tiešām, pat tad, kad kāds sēž manā vietā (kas ir noticis gandrīz katru sezonu), es neesmu tik traks, jo tas viss ir daļa no tā, kas padara Džeremija Skota šovus tik izklaidējošus.
Un tad iznāk drēbes: šovs sākās nevis ar mūziku, bet ar garu skaņas signālu par tehnisku grūtību ziņojumu, ko jūs varētu saņemt, skatoties televizoru jau sen, pirms lietas kļuva digitālas. Pirmie daži izskati atdarināja šīs varavīksnes krāsu līnijas 60. gadu siluetos. Šķita, ka piecdesmito gadu satikšanās 60. gados bija Skota vispārējā noskaņa vai vismaz uzsvēra tēmu "Pusaudži no Marsa" kā vīriešu un sieviešu modeļi (60. gadu bouffant) parūkas) izgāja līdz tādām dziesmām kā "Lollipop" un "My Boyfriend's Back". Lai gan faktiskās drēbes bija daudz riskantākas par visu, ko mēs būtu varējuši dabūt prom ar muguru tad. Tur bija atklāti ādas bustier topi pārī ar stingriem, īsiem, svārkiem ar augstu vidukli; spilgtas krāsas acu kleitas, zem kurām nekā nav; un daudzas saspringtas, verdzības, lakotas ādas situācijas. Visi ir veidoti līdz ielas pilnībai, ko veidojusi Kārlija Serfa de Dudzeele.
Daži no svarīgākajiem notikumiem bija līdzīgi virsbūves, svārki un jakas ar abstraktām izdrukām sadarbība ar mākslinieku Keniju Šarfu, kurš izcēlās līdzās tādiem kā Baskijs un Kīts Harijs. Mēs arī mīlējām un gribējām džemperi, uz kura būtu rakstīts: "Es esmu nekārtība".
Savā ziņā Džeremija Skota izrādes vienmēr ir pilnīgs haoss, bet tikai tādā veidā, kā tām vajadzētu būt.
Fotogrāfijas: IMAXtree